Buks Artis

Buks Artis

Karls Levits (Karl Loewit/Lёvith), ebrejs, dzimis 1897. gadā Minhenē, miris 1973(79?). gadā Heidelbergā. Kā brīvprātīgais piedalījies 1. Pasaules karā. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie E.Huserla, klausījies M.Heidegera lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par Nīči. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar Herbertu Markūzi, Žanu Polu Sartru, Ginteru Andersu, Hannu Arenti. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas nacionālsociālistiem, emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors Togoku imperatoriskajā universitātē Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (New School for Social Research). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē.

Savos sākotnējos darbos Levits, kura domāšanā skaidri redzama vēlīnā Huserla fenomenoloģijas* , Šellera sociālantropoloģijas** un eksistenciālisma*** ietekme, pamatuzmanību velta esošo filozofijas virzienu (hēgelisma, marksisma, nīčeāniskā eksistenciālisma) analīzei un izcelsmes noskaidrošanai. Viņš pēta un dod savu traktējumu konkrētiem autoriem (Kirkegors, Nīče, Burkhards, Hēgelis), kuru idejas šķiet tā vērtas. Sākot ar 50. gadiem viņu vairāk saista vēstures filozofijas jautājumi, taču visu mūžu Levitu pavada M.Heidegera ietekme un konflikts ar skolotāju. Te par iemeslu viņu atsvešināšanās jau 30. gadu pirmajā pusē.
Pieņemts to traktēt ar Heidegera atbalstu nacismam, ko Levits kā jau ebrejs nespējis pieņemt. 1936. gadā abi sastapušies konferencē...